Man nosapņojās, ka es kopā ar kaut kādiem man reālajā dzīvē nepazīstamiem draugiem (čali un meiteni) sadomāju iet mācīties vai nu antropologu, vai arheologu skolā. Apmācība bija ļoti nežēlīga, gandrīz vai militāra. Ierindas mācība, ieroču lietošanas apmācība un teju vai fiziski sodi. Turklāt iekalšana no rīta līdz vēlai naktij, kaudze materiāla. Varbūt patiesībā tā bija Zemessardze?
Jebkurā gadījumā placis ar tankiem bija redzams tieši pa manas mājas logu. Pēc apmācības beigām mūs nosūtīja uz tālām dienvidu zemēm, pilnām ar džungļiem. Pēc dažām dienām mēs atklājām ar liānām apaugušus ārpuszemes artefaktus, kuri smagi iedarbojās uz psihi. Mūs locīja un kratīja, kamēr neatklājās, ka laiks ir atritinājies atpakaļ uz mūsu iestāšanās brīdi mācībās.
Es atmiņu biju saglabājis. Acīmredzot man blakus esošā meitene nē, jo viņa prasīja manu viedokli, vai ir vērts stāties iekšā. Es centos viņu atrunāt, argumentējot ar ārkārtīgi sarežģītu mācību procesu. Izstāstīt par nākotni sakautrējos - diez vai viņa noticētu.
Galu galā, jaunajā laika līnijā viss arī beidzās slikti. Diversanti sagrāba uz plača stāvošos tankus un sāka apšaudīt manu māju. Dzīvokļu vietā rēgojās milzīgi caurumi, bet mēs lavījāmies pa bēniņiem, lai tiktu tālāk prom (man ir ļoti gara māja).
Pa ceļam satikām manu tēti, kurš jau bija pilnā kaujas gatavībā. Viņa milzīgais kailais vēders bija apjozts ar bandoljeriem, patronjostām un patronu lentēm, bet rokās bija pamatīgs ložmetējs.
Acīmredzot tētis dzīvo pēc principa "Gribi mieru - gatavojies karam". Tētis teica, ka zina, ko darīt tālāk, un uzņemsies vadību.
Ar to sapnis beidzās.
Tagad domāju, vai tā ir vēlme izvairīties no atbildības un novelt visu uz vecākiem? Vai nevēlēšanās mācīties un iegūt AWS sertifikātu, ko es cenšos nokārtot?
Bailes no pārmaiņām, no nezināmā? Vai vienkārši nesaistītu domu virknējums, kas ielidojis galvā no jūtūba klausīšanās?